Kas ir Slowfood?

Slow Food Rīga valdes priekšsēdētājs, restorāna Vincents šefpavārs Mārtiņš Rītiņš stāsta par šīs kustības mērķiem un vēsturi pasaulē un Latvijā.

Kā izveidojās Slow Food kustība, un kāpēc ir labi tai pievienoties?

Pirms 23 gadiem pie slavenajām Spāņu kāpnēm Romā durvis vēra ātrās ēdināšanas iestāde, Mc Donald’s. Daži cilvēki ar žurnālistu Karlo Petrini priekšgalā iestājās, ka šāda iestāde nedrīkst būt tādā svētā vietā.

Viņi nestaigāja ar plakātiem, bet uzklāja lielu galdu, kur apkārtnes zemnieki salika savu produkciju, deva cilvēkiem nogaršot.

No tā dzima vārds «slow food» –  kā pretstats «fast food», ko piedāvā ātrās ēdināšanas iestādes.  Vietējais, sezonālais un tradicionālais pretstatā globalizācijai – viss ir vienāds, viss garšo līdzīgi.

Mēs zinām, ko  nozīmē globalizācija: lielās kompānijas sagrābj ļoti daudz zemes, izspiež vietējos zemniekus, sāk audzēt tur savu produkciju, arī ģenētiski modificētus produktus, nosit cenas. Ir svarīgi, lai zemnieki bauda sava darba augļus, un lai cilvēki bauda viņu izaudzēto.

No Karlo Petrini draugu pulciņa tagad Slow Food ir izaugusi par vispasaules organizāciju, kas darbojas 130 valstīs. Es atceros, kad Rīgā pretī Brīvības piemineklim atvērās pirmais McDonald’s. Arī tur cilvēki gāja protestēt.

Slow Food tagad ir sava akadēmija Itālijā, Karlo Petrini dzimtajā pilsētā Brā. Pirmo gadu viņi mācās šajās skolā, otro gadu tiek izsūtīti pa visu Itāliju, trešo – pa visu pasauli. Anita Dinne, meitene no Latvijas, tur mācās jau trešo gadu,.

Cik ilgi Slow Food ir pazīstams Latvijā?

Es ar Slow Food filozofiju esmu dzīvojis jau pirms tam, kad atbraucu uz Latviju. Kanādā biju iesaistījies līdzīgā organizācijā Knifes and ForksNaži un dakšas, bet par Slow Food nebiju pat  dzirdējis.

Pirms astoņiem gadiem, kad jau biju Latvijā, tiku aicināts uz pirmo šīs kustības rīkoto Terra Madre – Mātes Zemes –  dienu Itālijā, Turīnā. To atbalstīja Itālijas valdība, Pjemontas un Turīnas pašvaldības. No Latvijas uz  Terra Madre toreiz aizbrauca 12 cilvēki. Atgriezušies mēs Latvijā sākām ieviest Slow Food kultūru.

Šajos astoņos gados esam rīkojuši lauku mielastus Smiltenē, Preiļos, Liepājā, Kuldīgā, braukuši  uz skolām visā Latvijā, stāstīdami par Slow Food. Šogad oktobra beigās bijām Terra Madre pasākumā Turīnā, kas ir savienojies ar Salone del Gusto – Eiropā lielāko «tīrās» pārtikas ražotāju tirgu.

Arī to uzsāka itāļi, bet pagājušogad un šogad  tur bija uzaicināti arī ražotāji no citām valstīm, lai parāda savus tradicionālos ēdienus.

Pagājušoreiz mēs no Latvijas līdzi atvedām bērzu sulu, rupjmaizi, jāņusieru un Užavas alu.

Šogad – Rušonas sieru un jāņusieru, Svētes maizi no Jelgavas, sukādes, Sidrabjēru jēra gaļu. Latvijā reiz bija divi miljoni aitu, tagad ir tikai 75 000.

Arī šī tradīcija lēnam sāk pazust.

Mūsu degustācijas galdam bija milzīgi liela piekrišana, trīs dienās viss bija apēsts pa tīro. Šo pasākumu apmeklēja ceturdaļmiljons cilvēku!

Ar ko atšķiras Slow Food no Eco Food?

Tradicionāls ēdiens nozīmē – sens. Tad jau viss bija «eko»!

Slow food nav obligāti jābūt bioloģiski sertificētam. Ļoti svarīga ir uzticēšanās. Itālijā ļoti daudzi zemnieki joprojām strādā pēc tradicionālajām metodēm, bet viņi nav bioloģiski sertificēti.

Slow Food kustība ir sākusi veidot izzūdošo augu sēklu banku. Tātad tā ne tikai reklamē, kas ir un kas nav labi, bet arī «kopējā katlā» liek atpakaļ vērtīgas lietas.

Katrlo Petrini Times Magazine nosauca par vienu no 50 cilvēkiem, kas varētu glābt šo pasauli.

Slow Food aktīvisti Āfrikā, vietās, kur agrāk nekas nav audzis, ir izveidojuši 1000 jaunus dārzus, nākamais mērķis ir 10 000.

Arī mēs Latvijā cenšamies būt tik aktīvi, cik varam – zinot, ka mums katram ir savs darbs, un mums neviens nemaksā algu.

Strādājam ar 16 skolām visām Latvijā, ar ārvalstu vēstniecībām. Četrus gadus airBaltic biznesa klases ēdienkartē esmu izmantojis ap 60 Latvijas zemnieku ražojumus. 600 pusdienas katru dienu tika marķētas ar slow food zīmi!

Jāņu siers, melnais balzams, rupjmaize, Užavas alus, kas pārstāvēja Latviju pirmajā Terra Madre grāmatā, ir slow food produkti. Kam vēl būtu jābūt šajā sarakstā?

Tām pašām bērza sulām. Ļoti tipisks slow food, pilns ar tradīcijām!

Un plēkšņu kviešiem. Latvijā tie auga visur, bet tagad es zinu tikai trīs zemnieku saimniecības, kas tos vēl audzē. Tie ir vēsturiski vecākie, daudz garākiem stiebriem – tos lietoja salmu jumtiem – un arī daudz veselīgāki. Tagad visi grib audzēt ātraudzīgākus kviešus, zemus, ar lielām «galvām».

Arī pelēkos zirņus audzē arvien mazāk. Es nebūtu pārsteigts, ja ar laiku tie pazudīs no Latvijas.

Ja tu uz ielas uzprasi cilvēkiem, kurš ir tipisks latviešu ēdiens, viņi saka: «Pelēkie zirņi ar speķi!» Ja prasi, kad viņi to pēdējo reizi ir ēduši, viņi neatceras…

Un cik mums Latvijā vairs ir lauku vistu, cik – lauku vistu olu, salīdzinot ar fabrikas olām?

Ēdiens, ko liekam galdā, sāk palikt kā Frankenšteina ēdiens. Un tas notiek tikai, lai lielās pārtikas firmas kļūtu bagātakas, tām par pasaules iedzīvotāju veselību ir vienalga.

Tomēr, jo vairāk attīstās fast food, jo stiprāka, šķiet, kļūst arī Slow Food kustība.

Jā, Amerikā tā katru gadu aug par 20%.

Arī Latvijā ir izauguši ļoti daudzi Bio veikali, tas nozīmē, ka daudzi cilvēki sāk domāt par savu veselību. Nav tā, ka ir jaēd tikai tas, kas ir ražots Latvijā. Mēs taču nevaram ēst tikai cūkgaļu! Un Latvijā var ražot arī indi.

Jāēd ir tas, par ko tu zini, kā tas ir ražots.

Teksts: Ieva Puķe