Bioloģiskās pārtikas uzvaras gājiens turpinās

Neraugoties uz to, ka ekoloģiski tīra pārtika nav no lētajām, ik gadu tās tirgus paplašinās līdz pat 15%. Kā norāda kustības „Slow Food” vadītāji, tuvākā laika uzdevums būs gādāt, lai ietu plašumā specializētie tirdziņi, kā arī jāmēģina atrisināt problēmu par atsevišķu produktu  deficītu.

Kā stāsta „Slow Food Rīga” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Rītiņš, kustības būtība ir atbalsts tīrai, sezonālai un vietējai pārtikai, kas ražota tā, lai nekaitētu cilvēku veselībai un videi, un zemnieki par savu darbu saņemtu taisnīgu samaksu.

„Slow food” pilnībā atbalsta bioloģisko lauksaimniecību, vienlaikus kustības  biedri  ir arī mazie zemnieki un ražotāji, kuri nav sertificēti, bet ražo pārtiku atbilstoši kustības  definētajiem  pamatprincipiem. „Nekādas ķīmijas! Tikai videi draudzīga saimniekošana un protams, nekādos apstākļos nevienā ražošanas procesā un arī lopbarībā nav atļauts lietot ģenētiski modificētu organismus,” norāda Rītiņš.

Viņš arī atzīst, ka ekoloģiskās jeb tīras un dabīgas pārtikas pieprasījuma bums nav aizsācies tikai pirms pāris gadiem. Šāda patērētāju ieradumu maiņa jau samērā sen bija vērojama ne tikai Itālijā, Spānijā, Francijā, bet arī Vācija, Kanādā un arī ASV, kura tiek uzskatīta par ĢMO kultūraugu lielvalsti

„Cilvēki mūsdienās arvien vairāk aizdomājas, ko ēd un meklē ēdienu, kam var „uzticēties”. Tādēļ arvien vairāk pieprasīti kļūst pircējam zināmu zemnieku audzēti un piegādāti produkti.  Arī  Latvijā pieaug pieprasījums pēc vietējās, sezonālās, tīrās un dabīgās pārtikas”. Jautāts, kādi produkti ir visvairāk pieprasīti, Rītiņš nosauc vietējo zemnieku gatavotus sierus un saldējumu, tradicionāli ceptu maizi, vietējo vīnu un alu, augļus, dārzeņus, gaļu un zivis.

 Tirgus ik gadu palielinās par 10-15%

Pētījumi Eiropā liecina, ka bioloģisko produktu tirgus ik gadu palielinās par 10%-15%.  Pēc Zemkopības ministrijas datiem, bioloģisko produktu īpatsvars kopējā saražotajā Latvijas lauksaimniecības produkcijā ir aptuveni 5 % un bioloģiski sertificētās platības aizņem aptuveni 9% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Kā norāda „Slow Food Riga” valdes locekle Brigita Puriņa, tirgus pieaugums un patērētāju pieprasījums pēc tīras un dabīgas pārtikas atspoguļo arī patērētāju domāšanas maiņu. „ Arvien svarīgāka ir apziņa par ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstību, savu bērnu nākotni un arī atbalstu zemniekiem. Šāds patērētājs ir saudzīgs attieksmē arī pret dabu, jo vietējo produktu ceļš līdz patērētājam ir daudz īsāks, nekā importa pārtikai. Turklāt, lai dārzeņi un augļi galamērķī nonāktu svaigā izskatā, tie tiek ķīmiski pamatīgi apstrādāti”.

Bez kontroles nevar

Jautāta, kāda ir Latvijas ekoloģiskās pārtikas tirgus specifika Puriņa norāda uz ilgu attiecīgā statusa iegūšanu un stingro kontroli. „Bioloģiski sertificētas saimniecības statuss ir iegūstams ilgstošā procesā vairāku sezonu garumā. Arī pēc sertifikāta iegūšanas bioloģiski sertificētā pārtika tiek stingri kontrolēta un sertificēšanas process jāatkārto katru gadu.  Uzraudzību veic sertifikācijas institūcijas – biedrība „Vides kvalitāte ” un VSIA „Sertifikācijas un testēšanas centrs kā arī Pārtikas  un veterinārais dienests. Tomēr, lai gan „Slow Food” darbība balstās arī uz uzticēšanos un zemnieku godaprātu, bez kontroles procesu atstāt nevar. „Paši braucam un skatāmies uz vietas vai viss atbilst bioloģiskās lauksaimniecības un „Slow Food” prasībām. Aizbraucam un apskatāmies, cik „laimīgi” dzīvo vistas, kas dod mums olas, vai jēri, kas dod mums gaļu un vilnu,” stāsta Puriņa.

 Dārgāka par 30%-100%

„Slow Food „ pārstāvji atzīst, ka  bioloģiskā pārtika ir dārgāka nekā industriāli ražota. Tā kā šajā jomā pastāv daudz stingrāka produktu kontrole un sertifikācija, zemniekiem jārēķinās ar papildus izmaksām. Arī darbaspēks nepieciešams vairāk, savukārt produkcijas apjoms ir mazāks, jo netiek lietota „ķīmija”. „Bioloģiskā pārtika ir dārgāka arī tādēļ, ka tā atklāti parāda visas izmaksas. Ja dabai radīto kaitējumu izmaksas būtu jāiekļauj industriālo produktu izmaksās, tie būtu vēl dārgāki nekā bioloģiskā pārtika. Statistika liecina, ka pasaulē bioloģiski audzēto produktu cenas ir par 30% līdz 100% dārgākas nekā lielražotāju produktiem, tomēr izvēloties ēdienu, cilvēki arvien biežāk vadās pēc principa – ēst mazāk, toties kvalitatīvu ēdienu. Diemžēl, ilgstoši neņemot vērā produkta sastāvu, turpinot ēst ar ķimikālijām pilnos produktus vēlāk nāksies naudu tērēt ārstējot savas vai savu bērnu kaites.

Ja pieprasīs vairāk,  audzēs vairāk

Kā atzīst Rītiņš, teorētiski varētu pienākt laiks, kad visi Latvijas iedzīvotāji varēs atļauties bioloģiski audzētu pārtiku. „Latvijas  zeme vēl nav neatgriezeniski saindēta un pastāv iespēja pašiem sev savā valstī saražot dabīgu pārtiku, bet pasaulē, pateicoties lielražošanai un ĢMO izplatībai, ir izveidojušās milzīgas teritorijas, kur diez vai kādreiz būs iespēja izaudzēt tīrus un dabīgus produktus,”. Vienlaikus Rītiņš norāda, ka patlaban Latvijā ir grūtības iegādāties vietējo bioloģiski audzēto cūkgaļu, liellopa gaļu, sviestu, olas un arī vistas. Par maz ir zemnieku, kas ir ar mieru ar to nodarboties. „Es mēģinu saprast, kur ir tā problēma un kā to varētu novērst. Esmu spiests gaļu savam restorānam importēt no Gotlandes, Francijas un Vācijas, bet noteikti dotu priekšroku vietējam produktam, jo tā ir mana filozofija. Diemžēl 98% no Latvijā izaudzētā bioloģiskā jaunlopa gaļas tiek eksportēta. Vienīgais veids, kā varam „saglābt” produktus, kas sāk pazust, ir vairāk viņus pieprasīt. Tad būs cilvēki, kas rūpēsies, lai tie nepazūd,” uzskata Rītiņš

Produkcijas noiets – tirdziņos, ne lielveikalos

Viens no galvenajiem „Slow food” pamatprincipiem un atšķirībām ir tā, ka zemnieks, ražotājs un amatnieks pats pārdod savu preci un uztur tiešu kontaktu ar patērētāju. Līdz ar to tiek ievērots princips „ no lauka uz šķīvja”. „Slow Food” nepiedalās lielveikalu tīklu tirdzniecībā. Kustības biedri tirgo produktus attiecīgajai filozofijai atbilstošos tirdziņos, kas tiek saukti par Zemes tirdziņiem. Patlaban zemnieku produktus Rīgā var nopirkt tirdziņā Kalnciema kvartālā, tirdziņā pie lielveikala „Sky & More” un Straupes lauku labumu tirdziņā. Zemes tirdziņu attīstība un veidošana, kur tirgo vietējos tīros un dabīgos produktus ir organizācijas tuvākās nākotnes uzdevums, norāda tās pārstāvji.

Latvijas Nokia?

„Slow food” ieteikums mazajiem ražotājiem ir turēties pie tīras un dabīgas lauksaimniecības produktu ražošanas, jo pieprasījums pēc tās ar katru gadu tikai pieaugs. Turklāt, pateicoties dažādu apstākļu sakritībai Latvijai ir nenovērtēts potenciāls kļūt par dabīgu un tīru produktu ražošanas līderi pasaulē.

„Domāju, ka nav jāizgudro ritenis un daudz piesauktās Latvijas Nokia vietā jāattīsta tīru un dabīgu lauksaimniecības produktu ražošana, kam nākotnē pieprasījums tikai pieaugs. Ja Zeme un cilvēki būs slimi un saindēti, Nokia nevienam nebūs vajadzīga” rezumē Rītiņš.

Informācijai

„Slow Food” ir starptautiska bezpeļņas organizācija, kas jau vairāk nekā 20 gadus darbojas 153 valstīs. (Kustība popularizē vietējos, sezonālos produktus un veselīgu ēdienu,) Kustība popularizē vietējos, tradicionālos, sezonālos produktus un ēdienu, kas ir nekaitīgs apkārtējai videi un veselīgs patērētājiem.  „Slow Food” ir pretstats sekām, ko izraisa globalizācija, radot ēdienu vienveidību un cilvēku vienaldzību pret to no kurienes ēdiens ir nācis, kā tas garšo un kādu ietekmi mūsu pārtikas izvēle atstāj uz apkārtējo vidi. Pateicoties šīs organizācijas aktivitātēm dabīgam, tīram, vietējam, sezonālam un tradicionālam ēdienam bieži kā sinonīms tiek lietots vārdu salikums „Slow Food”, tomēr tas nenozīmē, ka akcents ir uz lēni pagatavotu un lēni apēdamu ēdienu.

Bioloģiskā tirgus apjoms ES un Latvijā

Bioloģiskā tirgus apjoms ES ir 19 miljardi eiro.

Bioloģiskās lauksaimniecības platība ES aizņem aptuveni 8 miljonus hektāru.

ES ir gandrīz 200 000 bioloģisko produktu ražotāju.

Bioloģiskās platības aizņem vairāk kā 4% no kopējās ES lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības.

Latvijā bioloģiskās platības aizņem apmēram 9% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamas zemes

Avots: Eiropas Komisijas un Zemkopības ministrijas dati

 

Ingrīda Mičāne, žurnāls „Kapitāls”, Jūnijs 2013

Comments are closed.